Nekuriene LV
 

 



nekuriene
proza un dzeja
draugu darbi
publikacijas
komentari
par mani
jaunumi
saites

 

 

 

 

 


Dzejoļi :: Nekuriene

Dzejoļi - šeit ir manis astoņus līdz deviņus gadus atpakaļ rakstītie dzejoļi. Tagad, pēc laika atskatoties, tie liekas ļoti samocīti, stilistiski neapstrādāti un nenoslīpēti. Idejas, protams, ir atbilstošas tam laikam un vecumam, un tikai ar to dzejoļi ir vērtīgi. Ja dzejoļu atrādīšana plašākai publikai būtu tikai mana teikšana, tad tos nevienam nerādītu un nepublicētu, bet tā, kā citiem tie patīk, tad kautrīgi tos atrādu arī Jums - varbūt tomēr atradīsiet kaut ko arī sev!

Es negribu redzēt tevi, es negribu redzēt sevi
Sāpēs sagrauztu seju, izbraukta ceļa malā!

Es nevēlos redzēt tevi, es nevēlos redzēt sevi
Sāļas asaras lejam, pamestu pasaules malā!

Sev aizliedzu domāt par tevi, iesaku tevim tāpat,
Negribu dzirdēt nāvi, tālā, vientuļā salā!

Es gribu paturēt tevi, es gribu saglabāt sevi,
Nevis būt par zivi, izmestu jūras krastā!

Es vēlos dzirdēt kliedzam un saglabāt atmiņā to–
Pirmo saucienu tīro, ienākot pasaulē šajā!

Neprasiet būt man par meli, nemelo arī tu,
Dzīvosim dzīvi pa īstam, dieviņam, draugiem un sev!

       15.02.96.

Atpakaļ pie dabas, kur nekas nav viltots,
Mīlēt dzīvi, kuru Dievs ir devis, dzīvot,
Visus stulbos aizspriedumus norakt kapā,
Un kā karnevāla beigās noņemt maskas.

Tad, kad bail, kad sāp, kad nesaproti, mīli,
Nekaunēties no šīm lietām, dabas dotām,
Darīt to, ko gribi, neizlikties gudram,
Neskriet vairākumam līdzi viņus atveidot!

         15.02.96.

Es nevaru raudāt,
Es nevaru smiet,
Zudušas domas,
Zuduši sapņi,
Galvā tik tukšums
Palicis viens.

04. – 05. 95.

Mati gaiši, acis zilas,
Mati krāšņi, acis skaistas.
Skaistas, skaistas!
Lūpas sārtas, mati gari,
Lūpas smaida, acis skaistas.
Skaistas, skaistas!
Kas tur liels, tik divas acis –
Visiem divas, daudziem zilas,
Bet tik skaistas ir tik viņai…

04. – 05. 95.

Visur jūtams pavasaris,
Galvā zaļas domas krājas.
Krājas, krājas domas zaļas,
Bet ne tikai zaļās krājās –
Arī baltās, skaistās, kaislās –
Domas, kurās seju redzu,
Skaistu seju, mīļu seju.
Un es zinu, kam šī seja,
Kas šīs sejas īpašniece.
Garmataina, zilacaina,
Ir šīs sejas saiminiece.

04. – 05. 95.

Kāpēc sirdī tāda smeldze
Atceroties tavu seju,
Kāpēc gribas redzēt tevi
Vēl un vēl, un vēl?

Vai tās būtu visam beigas,
Vai ar tam tā jābūt ir?
Kāpēc dzirdu šodien tikai
Nē un nē, un nē!

Saku sev, ka tās nav beigas –
Tas ir tikai ļaužu pirksts.
Vēl jau tavās acīs manu
Jā un jā, un jā!

Neredzu, ka tajās trūktu
Satraucošās dzirksts,
Nevar just, ka domās esi
Tālu, tālu prom.

22.09.95.

Jautājums

Klausos rādžinu un rakstu
Tad, kad jūtu domas bakstu.
Aizņem pārāk daudz tā vietas,
Stāsta brīnumjaukas lietas.

Zeme pārklāta ar sniegu,
Mežs vēl izdveš skaņu liegu.
Pieminu es siltu maigu,
Sev pie sejas tavu vaigu.

Aizskaru es gaišos matus
Vērtīgi, kas miljons latus,
Tajos dziļi pazūd deguns,
Eglītēs deg sveces uguns.

Visur apkārt sniega deķis,
Pīrāgos kūp cūkas speķis.
Bet, kas būs, kad saule spīdēs,
Putni ligzdās olas dēs?

Tev būs cauri skola lielā,
Nozudīsi svešā ielā?
Aizmaldīsies svešā dzīvē,
Vai no manis būsi brīvē?

31.12.95.

Dzirdēju, ka ļaudis saka,-
Latvji gudri, Latvji čakli.
Grūtā brīdī roku sniedzot, arī labi zemi arot.
Bet par skaudību gan lielo

Un par to, ka otram matus
Var no galvas noraut visus,
Nevarēju sadzirdēt!

31.12.95.

Kamēr skatos tavās zilās acīs
Un gaidu, kad reiz tu man sacīs
Par to, kas notika ar tevi vakar,
Kad mēness sirpi gaisā pakar.

Un lielas lietus lāses zemē pilēs,
No jumtiem tecēs caurās silēs,
Bet vecai liepai lapas zaļas
Pa krēslu rotāsies cik vaļas.

Un raudzīšos es dziļi acīs tavās,
Līdz, turēdamies stingrās skavās,
Tu jautāsi, ko skatos tā,
Es pretī atjautāšu kā?

12.12.95.

Visās malās briesmīgs aukstums mājo,
Nogalina tas ik katru dzīvē vājo.
Visas upes aizsalušas līdz pat dzīlēm,
Sals pie miesām lien pa bikšu vīlēm.
Tikai mana paša galvā daudzas domas
Spēlē savas vecās, nobružātās lomas.
Saka tās, lai nejaucot es divas lietas,
Kuras kopā nav pie viena staba sietas,-
Vārdiņš, kuru ļaudis sauc par “Gribēt”,
Vienmēr nenozīmē to, ko “Varēt”!

10.02.96.

Iemāciet saprast man pasaules gudrie,
Ko darīt, kad tevi nospiež depresija.

Vai peldēt pret straumi, vai spārnus aplauzt,
Jebšu noslīkt un gulēt dziļi pazemē?

Bēdas kādam sūdzēt un padomu lūgt,
Cerēt uz miera un sapratnes auru tīru?

Klausīt ļaudis un tajos labo meklēt,
Vai iemīlēties meitenē un mūžīgi mīlēt viņu?

Gaidīt, baidīties, cerēt un ticēt,
Ka beigās pamests un piekrāpts būsi?

Ko darīt?

16.02.96

 

Es it visur jūtos labi,
Tādēļ lūdzu dod man šņabi
Lai es varu iekšas skalot
Un pēc tam pa ielām palot,
Apkārt klīst, kad lietus līst
Tā, lai virsū dubļi šķīst.
Iešu mājām stutēt sienas,
Tā ar mani būs ik dienas.
Citiem prasīšu es naudu,
Vienmēr gribēšu šo baudu,
Tā tad paies dzīve mana,
Prieka būs man daudz un gana,
Visu mūžu darīt tā būs grūti,
Nedabūšu arī es sev brūti.
It visur skraidīšu es gluži viens,
Negaršos man arī goves piens.
Bet, kas būs, kad vecs es kļūšu,
Vai tad es vēl jauns un skaistiņš būšu?
Vai es darbam derīgs būšu,
Vai par bezdarbnieku kļūšu?

Dzejolis par neko

Ir atkal vakars vēls, viss kluss,
Pa retam kāda liela lietus lāse
Uz zemes nokrīt , pazūd tajā.
Visapkārt zaļi koki, ievas zied,
Un krūmos paslēpusies lakstīgala,
Dzied dziesmiņu par mīlu, laimi,
No grāvjiem ceļas lieli miglas vāli,
Koks uzsūc spēku jaunai dienai, jaunai dzīvei.
Uz ielām sakrājušas lielas peļķes
Tur saplūdušas visas skumjas, ilgas,
Kas bij reiz sirdī sakrājušās man.
Un līdz ar ūdeni tās tecēs tālāk
Pa grāvjiem skalosies tās dziļiem,
Tad plūdīs cauri kalniem, lejām,
Līdz beidzot nokļūs plašā, zilā jūrā

Ceļā tās būs pārvērtušās,
Nu vairs nebūs skumjas, ilgas,
Nu būs prieki, nu būs mīla.
Varēs doties viņas tālāk
Meklēt tālās zemēs draugus
Gaidiet, ļaudis!
Varbūt reiz pie jums ar atnāk
Kāda paziņa no manis!
Bet, ja tas tik tiešām notiek,
No manis pasveiciniet to…

16. 05. 1994.

Kas to zina? Kas tas bija?
Kas man uzdzina šīs skumjas?
Kāpēc sēžu, prātoju un rakstu,
Muļķības, kas prātā man?
Varbūt tās nav manā prātā?
Varbūt tās ir visur apkārt?
Noslēpušās visur apkārt,
Visos stūros, visos kaktos?
Varbūt arī skapī ielīdušas tās?
Un, kad atvērs durvis kāds,
Gāzīsies tam virsū, mocīs domas,
Liks tam sēdēt skumju seju,
Domāt aplamības, prātot?
Kas to zina, kas tas bija,
Kas man uzdzina šīs skumjas?

19. 03. 1995.

      Laiks ir laiks.
Ko gan tur var darīt cilvēks?
Skriet uz tiesu, sūdzēt lietu,
Sūdzēt sniegu un varbūt pat rasu?
“Ziniet, tiesnesi, tas lietus
Vakar lija, lija, lija.
Pielēja tas visus grāvjus, pļavas, mežus,
Arī sirdi pielēja man pilnu.
Tagad jūtu skumjas, jūtu bēdas,
Atceros to gaišmati, kad biju
Pārkāpis es padsmitus.
Nevaru vairs gulēt, nevaru vairs lasīt,
Visur manī raugās gaišās acis,
Uzsmaida un sauc pie sevis.
Kādēļ jaunība ir garām?
Kādēļ nevar atgriezt laika ratu?”
Vai tad lietus tur ir vainīgs?
Varbūt sniegs un rasa?
Laiks ir laiks.

19. 03. 1995.

Katram dzīvē gadās grūti brīži.
“Krist ir kāpt” sak ļaudis veci.
Vai tam ticēt, vai tā patiesība ir?
Kāpt ir mīlēt, krist ir zaudēt!
Un kas paliek? Tukšums.
Kas to aizpildīs un, kas nāks vietā?
Varbūt ilgas, skumjas, varbūt ļaunums, naids?
Sāksim ņirgāties par savu mīlu
Virsū spļaut un spārdīt kājām?
Varbūt cienīt to un ieslēgt sirdī
Tumšos vakaros to cilāt, sapņot?
Kas to zina, kas nāks vietā,
Varbūt cita mīla?

19. 03. 1995.

 

 Slapjš un netīrs, pelēks, auksts –
Tāds ir tagad martā laiks.
Un vēl visam pāri
Asais vējš.
Galvu, kaklu lauzdams skrien tas
Tālu, tālu.
Skrien.
Bet kurp?
Vai tas zina, kurp viņš dodas?
Vai viņš zin, ko grib, ko vēlas?
Skrien un skrien.
Draugus satikt, darbus darīt?
Kurp viņš skrien?
Vai tad draugi vējam ir?
Varbūt tētis, mamma?
Arī darbu viņam nav
Tas tik skrien un skrien.
Ļaudis dusmojas uz vēju.
Lien tas visās šķirbās,
Pabāž degunu zem drēbēm,
Pakutina, paknaiba un dodas tālāk.
Satiek nākošo un sākas viss no gala.
Cik tā var? Ko domā vējš?
Vai viņš nesaprot,
Ka ļaudīm nav tas tīkams?
Nē!
Tā tik sākumā var likties.
Kas dzen kuģus, kas griež dzirnas?
Un kas norauj kokiem lapas,
Padara tos kailus, kailus?
Un kur paliek bēdas, skumjas?
Kurš tās aizdzen?
Varbūt peles?
Nē?

19. 03. 1995.

  

Zinu meiteni, kas skaista liekas man.
Acis lielas, tumšas, mati melni.
Skatiens viņai savāds,
Varbūt tāds man tikai liekas tas.
Bija laiki, domāju par viņas acīm
Agrā rītā, vēlā naktī.
Klīda manas domas tur
Pie būtnes lielām, skaistām acīm,
Bērnišķīgām, naivām acīm.
Varbūt mīlošām un gaidošām
Bet, kas notika tik pēkšņi?
Izzuduši visi sapņi, aizlaidušās domas.
Kādēļ negribu vairs redzēt
Acis skaistas, acis jautājošas?
Tikai mirklis, kur tie slēpjas,
Sapņi varbūt noguruši?
Kaut kur nolīduši atpūsties?
Tie jau zina, ko tie dara,
Varbūt vēlas mani pārbaudīt?
Gan jau atkal labi laiki nāks.
Būs tie atguvuši spēkus, vairojušies,
Sāksies viss no gala.
Varbūt domas devušās pie viņas
Viņas sirdī iemetušās?

19. 03. 1995.

Himna naktij

Rādies, Lailiņ, manos sapņos,
Redzēt gribu tevi dienu, nakti,
Redzēt tevi mīļu, skaistu,
Esi daļiņa no manis.

Gribu just sev blakus tevi,
Glāstīt tavus garos matus,
Ielīst tajos dziļi, dziļi,
Noslīgt tavās zilās acīs.

Gribu priecāties par taviem priekiem,
Mīlēt tavas mīļās lietas,
Dalīt priekus, dalīt bēdas,
Kopā nākt un kopā iet,
Kopā būt ikdienas.

29. 07. 1995.

Klausos Meraiju un jūtu –
Domas slīd uz citu pusi,
Nedzirdu vairs stulbus jokus,
Nerakstīšu šodien dzejas.

1995. gada pavasaris

Tai, kas moka manu prātu,
Ne jau pati, tikai domas,
Gribu sacīt skaistus vārdus,
Stāstīt tai par to, ko jūtu.

Bet, kas vārdi ir?

Tā ir tikai lietas ēna,
Pat vēl mazāk tie, kā ēna.
Tie ir tukši, cauri.
Tiem ir jēga, tiem ir saturs,
Bet vai domas, bet vai jūtas
Tie var izteikt pareizi?

Nevar laimi pateikt vārdos,
Nevar izteikt prieku, bēdas,
Lūk, kur vārdu trūkums ir!

14.09.1995.

Asaras, kas tavās acīs krājās
Tāpat kā agrā pavasarī upes
Izgāja no saviem rāmjiem,
Grāvjus, lejas pielēja ar valgmi.

Un, ja tās dēļ manis tika lietas,
Nost no taviem vaigiem raustas,
Nemanāmi drēbju krokās slēptas,
Zini, nebiju tās pelnījis!

15.03.1996.

Sēžu kojās, istabiņā,
Gribu rakstīt dzejoļus,
Rakstīt dzejoļus par tevi,
Taviem matiem, tavu seju.

Kāpēc matiem, kāpēc seju?
Kāpēc ne par tevi pašu?
Mati tavi, seja tava,
Arī skaistās acis tavas.

Tu ar savu esamību
Liec man sēdēt skumju seju,
Domāt domas īpatnējas,
Skumt un ilgoties pēc tevis.

Kur tu esi, Princesīte,
Ko tu dari, ko tu saki?
Gribu redzēt tevi tagad,
Blakus just sev tevi tuvu.

Vai tad vairāk vēl ko vajag?
Tikai smaidus, tikai skatus,
Just, ka esi cilvēks vēl arvien,
Just, ka mīlēt vari kādu!

14. 09. 1995.

Un arvien, ar katru reizi
Jūtu es, ka labi nav.
Gribu atcerēties tavu seju,
Saglabāt to atmiņā.

Katrā jaunā satikšanās
Redzu vairāk tevi pašu,
Tavu seju, tavu prātu
Un pa virsu personību.

22. 09. 1995.

Kādēļ priecāties par Jauno gadu,
Kādēļ svinēt citus svētkus?
Galdus klāt un māju tīrīt,
Matus mazgāt, lūpas krāsot?

Ne jau tādēļ svētkus svinam,-
Visam sākums, visam beigas.
Arī vecais gads reiz jaunais bija,
Vēlējām mēs jaunā laimes.

Bet vai vairāk bija laimes,
Vai tad as’ru mazāk lija?
Kādēļ vēl ir ļauni ļaudis,
Kādēļ vēl nav visur miers?

Ne jau tādēļ svētkus svinam,
Lai tā visa nebūtu uz zemes.
Visa ikdiena ir melni drūma,-
Arī izkrāsot to kādreiz vajag!

31.12.1995.

Kādēļ mūža galā ļaudis
Drūmi kļūst un saka tā:
“Nav jau sasniegts arī viss,
Kas bija saplānots.

Sapņoju par skaistu māju,
Lielu, krāšņu dārzu tajā.
Redzēju es savus bērnus
Labākos no labākiem.

Gribēju es spēcīgs kļūt,
Gan labus darbus apkārt sēt,
Domāju, ka zemeslodi
Varēšu vēl pārveidot.

Kamdēļ mani cēlie sapņi
Saruka pie dzīves sliekšņa,
Kādēļ idejas tik jaukās
Nozudušas ikdienā?”

Nav jau dzīves slieksnī
Lielā vaina jāmeklē,
Ne jau ikdiena ir jāsūdz
Pastardienas tiesnešiem.

Kamdēļ tumšai naktij
Dienas sāpes uzticēt?
Vai tad nevar dzīvot
Reālajā pasaulē?

Nesapņosim cēlus sapņus,
Nebūs tajos jāviļas!

2. 01. 1996.

Vai esi lasījis par to,
Ko raksta Remarks
Grāmatā, kas tagad
Uz galda atrodas tepat?

Par atmiņām, kas mūsos
Gan labus darbus veic,
Gan gluži otrād’ dažkārt
Var visu ļaunu vērst?

Un, ja tev galvā doma smaga
Un risinājuma tai nav,
Ko darīs mūsu mīļais,
Kas saucas “prāta” vārdā?

Tas bradās manas dārgās
Un skaistās, cēlās, skarbās
Pa galvu atmiņas tik mīļās,
Ka nepazīšu tās pat es.

Un pēc laika sprīža
Māks kad mani skumjas,
Cerēšu es sevim mieru
Savās domās rast.

Viss pa plauktiem glīti
Gaidīs mani sakrāmēts,
Viss būs greizi pārveidots
Tā, ka nepazīšu es.

Atmiņas vairs nebūs īstas
Sāpes pārražotas priekos,
Negods pārveidots par godu,
Vai ar’ izsviests mēslainē.

Visas emocijas īstās
Sirdī noslēgtas būs dziļi,
Atmiņas, lai vēlreiz
Nedarītu sāpes man.

31. 01. 1996.

Redzēju es naktī stulbu sapni,
Kuru atceroties prāts kļūst drūms,-
Jāņmuižā es biju ticis
Un pie pirmā stāva koridora
Sastapu es meiteni, kas skaista bij’.
Zaļā puloverā, basām kājām,
Gariem, gaišiem matiem brīvi
Izlaistiem pār viņas pleciem,-
Izskatījās viņa tāda jauka,
Kāda bildē man pie sienas bij’.
Tikai viņas skumjās acis
Kādu pārmetumu sevī slēpa,
Kurš kā sāpīgs durklis
Manā sirdī dūra.

2. 02. 1996.

Tad, kad lielas mašīnas pa ielām brauca
Un pievilts mīlnieks sāpēs skaļi kauca,
Bet skaista meiča grumbās pieri rauca.
Vai arī puisiet’s viņas tīrās domas jauca,
Es redzēju, ka ļaudis vienveidības masku mauca
Un mana sirsniņa pēc patiesības sauca.

2. 02. 1996.

Tu saki, sākās viss pa druskai,-
Tāpat kā kāpjot augstā pilī.
Un ik pa solītim uz priekšu
Pat neskatoties atpakaļ.

Un krājās viens aiz otra
Nevienādie debess kāpšļi,
Līdz kādas dienas vidū
Tu saprati, ka esi augšā.

Bij’ skaisti dzīvot paradīzē,
Bet pēkšņi kādā reizē
Tu paklupi un kriti,
Un atradies uz kāpnēm.

Tagad mani bailes māc,-
Ja jau nokriti uz trepēm,
Inerce var tevi
Noripināt līdz pat zemei.

Ja?

2.02.1996.

Veca sieva mani māca,
Kad es savas smagās kājas,
Vienu otrai pāri licis,
Uzcēlis uz galda esmu.

Vai ar citu reizi viņa
Bargi rāj un saka man:
“Galds nav domāts sēdēšanai,
Tas ir svētai maizītei.”

Bet uz galda virsmas kādreiz
Atrast var ne tikai maizi,
Arī cūkas gaļa , zivis
Savu atrašanos turpat rod.

Gaļa kādreiz dzīva bija,
Skraidīja pa savu būdu,
Ļauni nogalēta tagad
Uz tā paša galda ir.

Un uz galda citi ļaudis
Ugunsdziras glāzi liek,
Un turpat ar’ dažreiz
Kārtis spēlē tie.

Ko gan manas lielās kājas,
Kuras mani dzīvē nes,
Ļaunu nodarīt var galdam
Maizītei un degvīnam?

Vai ar’ tā tik veci ļaudis
Untumus, kas tiem,
Vieglu sirdi saviem bērniem
Virsū gāž un māca tos?

Paši saka: “Tradīcijas
Neļauj kājas galdā celt.”
Bet, kas ir šīs tradīcijas,
Kuras mīļas visiem mums?

Tad, kad tās ir izdevīgas,
Bāžam visos caurumos,
Bet, kad ceļam priekšā stājas,
Nopulgojam paši tās.

Kam gan tās ir vajadzīgas,-
Dažu ļaužu iegribas,
Paaudzēs, kas pārmantotas,
Saglabātas atmiņās.

Vai ir pirmā vietā tradīcijas,
Vai ar’ cilvēks, viņa prāts?
Kamdēļ radīt savai dzīvei
Nekam nederīgus šķēršļus?

10. 02. 1996.

Kopā dzīvo jaunais pāris,
Bauda dzīvi, dzīves priekus,
Aizdomājas tie par lietām reti,
Kuras otra puse sniedz.

Tikai tad, kad Likten’s pēkšņi
Viņu abu saites rauj,
Tie prot novērtēt cik ļoti
Otr(i) s vajadzīgs tam bij’.

Kādēļ izslīdot no rokām
Mūsu pašu mīļai lietai
Saprotam cik ļoti dārga
Tā mums toreiz bij’.

10. 02. 1996.

Klausos es kā dziesmas skumjas,
Kurās viss ap mīlu vijas,
Lēnām pārvērš manas domas,
Aiznes projām svešās tālēs.
Visas problēmas, kas manu prātu
Māca, lauza daudzas dienas
Nu ir pārvērstas tik liegas,
Ka pat lidot spētu tās.
Kā pa viļņiem balta laiva
Šurpu lēni atpeld saldas,
Sen jau piemirstas un dārgas
Atmiņas, kas mīļas man.

1995. 06. – 1996. 10. 02.

Garš un nebeidzams pa mežu starpu
Stiepjas vienmuļš sliežu ceļš.
Piesardzīgi liekot klusus soļus,
Sajūtu, cik jauki te.
Tumšā naktī augstu debess malā
Spoži tālas zvaigznes spīd,
Un no kāda kārklu krūma klusi
Lakstīgalas dziesmas skan.
Jūtama pie katra soļa mūsu
Agrās vasariņas dvesma,
Un vēl Lailas siltā roka manā
Visu ļoti mīļu vērš.

06. 1995. – 10. 02. 1996.

Kamdēļ daudzu ļaužu starpā
Sarunas var dzirdēt šādas:
“Bagātnieki ļauni ļaudis,
Mētājas ar naudu tie,
Skopi esot tie kā velni,
Nepalīdzot nabagiem!”
Briesmu lietas izteikuši,
Slavas dziesmas sevim dzied:
“Un, ja pats es bagāts būtu,
Nekad nerīkotos šādi,
Naudu dāvātu ikvienam,
Nerādītu bargu seju,
Pašas zemes labdar’s būtu!”
Bet, vai tie nav tukši meli,
Kurus skaudīgs cilvēks kliedz?
Tiesības ir arī viņam
Naudu taisīt, zeķē krāt.
Vai gan viņu pašu slinkums
Neliek kūtram mājās sēdēt,
Skaust par katra svešā grasi,
Ļaunas domas apkārt sēt?
Un, ja pēkšņi bagāts kļūtu,
Vai par Velnu labāks būtu?

11.02.1996.

Gribu pastāstīt Jums kādu stāstu,
Kuru stāstīja mans paziņa.
Dzīvoja reiz “Viņš” un “Viņa”,
Mīla abus kopā sēja,
Laimīgi tie bij’ bez gala.

Bet te kādu reizi “Viņa”
Ieskatījās sirdī savā,
Neredzēja tur vairs esam
To, ko citi sauc par mīlu.
Laiks un vējš, un saules stari
Aiznesa prom mīlestību.
“Viņa” sacīja par draugu –
Greizsirdīgs un savāds
Esot kļuvis tagad viņš,
Abu saites pārraut “Viņa”
Vēloties uz visiem laikiem.
Un, kad jaunās jūtas “Viņam”
Strīdā izklāstītas ir,
“Viņa” atrast mieru sevim cer.

Bet pēc kāda laika mirkļa
Atnāk “Viņš” ar sārtām rozēm,
Noraudājies roku lūdz.
“Viņai” grūti atteikt draugam,
Nepatīkot redzēt bēdas,
Kuras lauztā sirdī mīt,
Tādēļ tik aiz žēlastības
Sākas viss no gala otreiz.

Vai tad pienākums ir mīlēt,
Vai tad tas ir prāta darbs?
Kāpēc mānīt savu draugu,
Vazāt to aiz deguna?
Tāpat tādai viltus mīlai
Pastāvēt nav cerības!
Kādēļ nepielikt tur punktu
Tā, lai mazāk viņam sāp?

13. 02. 1996.

Depresija – murgs (bet īsts)

No tevis gaida draugi tik vienu kā prieku
Un nav tādu, kas arī bēdās līdzētu tev,
Tie nenāk pie tevis un nemāca dzīvot,
Un mīlēt, un jūsmot, un saprast, un zināt.
Tādēļ bļauju sevī cik skaļi vien varu:
““Fuck off” visai pasaulei un O.K.”
Neviens nekad nesapratīs, ko runāju,
Neviens nekad neuzzinās manas īstenās
Sirdī noslēptās, patiesās domu blāzmas.
Un viss tādēļ, ka neticu it nevienam,
Pat sev ne, vienīgi Dievam Visaugstākam.
Prasiet no manis, ko gribiet un nāciet,
Vienīgi nelieciet man gribēt iet lūgties.
Neviens man nemāca par slikto un labo,
Atstāju sāpi sevī, tā grauž un izkliedz:
““Fuck off” visai pasaulei un O.K.”
Gribu norakties zemē un tālu būt prom,
Man apnicis vienādam justies, kā visiem,
Ievērot normas un likumus cienīt,
Respektēt spēku un līdzīgi domāt.
Negribu domāt, negribu dzirdēt!
Nemetiet sejā skaistus vārdus un glaimus, un slavu,
Negribu citiem just līdzi un sevim tāpat,
Apnikuši mākslīgie smaidi un prieks.
Tādēļ atsakos redzēt cenzūras sapņus,
Visu pie malas un būt vai pretēji nē.
Vēlos aizmirst visu, kas bijis un basta,
Atļaujiet man nesaprast un būt par sevi,
Vai nolīst kaut kur dziļi tumšā kapā.

Varbūt uzlikt masku un sacīt, ka viss ir O. K.?

16. 02. 1996.

 

 

 

Par šīs lapas uzturēšanu maksā chloe un imitation sale lapas. LV sekss.