Nekuriene LV
 

 



nekuriene
proza un dzeja
draugu darbi
publikacijas
komentari
par mani
jaunumi
saites

 

 

 

 

 


Par Mani

Par mani: esmu Juris Šķudītis. Virtuālajā pasaulē un vēl šur tur citur esmu pieņēmis niku mr.SQRX, bet literārajās izpausmēs saucos par Juri Šķ.
   Mans tēvs - Jānis Lubiņš, dzim. 1942. (viņa vecāki - Rihards Lubiņš (1912. – 1973.) un Marija Lubiņa (dzim. Šaumane) (1920. – 1998.)). Viņš nāk no Valmieras rajona, Naukšēnu pagasta, un ir trešajā paaudzē kalējs. Tagad tēvs jau ir pensionārs, bet kādreiz, kad strādāja kolhoza kalvē, visi uzskatīja, ka viņam ir zelta rokas.

   Māte - Inta Šķudīte, dzim. 1949. (viņas vecāki - Velta Šķudīte (dzim. Pētersone) (1913. – 1976.) un Alfrēds Šķudītis (1889. – 1978.). Patiesībā neoficāla, bet pārbaudīta informācija vēstī par to, ka īstais mātes "autors" esot bijis Ernests Vēvers, bet par tādām lietām skaļi runāt it kā neesot pieņemts, tāpēc.... tssss!). Māte nāk no Valkas rajona Kārķu pagasta, kur dzīvo kopā ar tēvu arī pašlaik. Mamma visu dzīvi ir bijusi "mamma" - uzaudzināja mani un vēl četrus bērneļus - manu māsu un brāļus: Aivu Šķudīti; Madaru Šķudīti; Aigaru Šķudīti un Aivaru Šķudīti.

   Dzimis esmu 1976. gada 21. oktobrī. Mana bērnība paiet Kārķos. Laiku līdz skolai atceros kā savas dzīves lieliskāko laiku - apkārt bija tikai tuvie cilvēki, kas "netraucēja" dzīvot ar savām pamācībām, gudrībām, aizspriedumiem, ierobežojumiem u.t.t. Atceros, ka ļoti ātri sāku strādāt, un darījis esmu visu ko: sešus gadus kopā ar brāļiem ganīju 412 kolhoza govis - cēlos agri no rītiem, staigāju "dzērves kājām", jāju ar govīm, mirku lietū, karsu saulē u.t.t., esmu kolhoza šķūnī krāvis sienu, grābis, gubojis, vedis, u.t.t., strādājis par kalēju, metinātāju, galdnieku, bruģētāju u.t.t.. Un, protams, meži - pa tiem esmu strādājis līdz bezspēkam no tumšiem rītiem (lai vasarā strādātu mežā, ir jāceļas ap trijiem rītā!) līdz tumšiem vakariem - griezis, gāzis, krāmējis, cēlis u.t.t. Nu, daudz ko esmu darījis! Ir pat gadījies tā, ka studijas apvienoju ar skolotāja darbu.  Veselus piecus gadus piestrādāju Jelgavas rajona Vircavas pagasta vidusskolā par skolotāju - mācu bērniem mājturību, fiziku un rasēšanu. Vai man tas patika? Ui, labāk gan man to neprasiet... jo šo lapu lasa arī mani bijušie skolnieki! Varu tikai pačukstēt, tādu faktiņu, kas daudz pats par sevi daudz pasaka - kopš pēdējās novadītās mācību stundas ne sapņos, ne domās neesmu atgriezies pie šīs nodarbes!

   Pašlaik vēl skaitos, ka studēju Jelgavā LLU. It kā esmu otrajā kursā maģistrantūrā, bet reāli šogad uz lekcijām neeju. Kāpēc? Tāpēc, ka sāku strādāt a/s Latvijas Finieris rūpnīcā LIGNUMS. Sākumā četrus mēnešus nostrādāju par maiņas meistaru Lobīšanas - Žāvēšanas cehā, bet nu jau kādu laiciņu strādāju par Personāla un darba samaksas grupas vadītāju.

   Pašlaik, sakarā ar studijām augstskolā, jau septīto gadu dzīvoju Jelgavā.

  Īsumā par sevi: man nepatīk cilvēku pūļi, steiga, kņada, negodīgums, bravūra, augstprātība, agresivitāte, neuzticība un "savas vietas nezināšana".

Man patīk klusums un miers, man gribas visu izprast un saprast!

Es nesmēķēju un arī nedzeru. Cilvēki, kuri mani nepazīst, bieži vien ir šokā par to, ka nedzeru pat ne alu un šampanieti. Arī savā dzimšanas dienā un Ziemassvētkos nē, un tā jau no desmit gadu vecuma nevienu reizi neesmu pārkāpis šo savu principu.

Klausos Natalie Imbruglia, Cranberries, Sinead O'Connor, the Corrs, Dido, Zemphira Pienvedēja Piedzīvojumus u.c..

No daiļliteratūras labprāt lasu J. Jaunsudrabiņu, G. Janovski, Ē. M. Remarku, K. Hamsunu u.c., bet cenšos izstudēt arī dažāda veida zinātnisko literatūru.

Skatos filmas ar Jackie Chan, Jet Li un Mel Gibson piedalīšanos, vai arī fantastikas žanra filmas. Kad biju daudzkārt jaunāks, kā tagad, tad par elku numur viens uzskatīju Bruce Lee - centos ietekmēties no visa, kam bija kāds sakars ar viņu.

   Ģimene: jau sešus gadus atpakaļ, un pat vēl senāk, atradu to cilvēku, ar kuru tagad dzīvoju kopā atlikušo dzīves posmu. Jūs jau droši vien gribētu, lai rakstu, ka tā ir mana sieva, bet uz mums šo juridisko papīru darīšanu attiecināt nevar. Kāpēc? Tāpēc, ka neesam precējušies un dzīvojam kopā tāpat . Mums ir labi arī šādi, un mēs nebaidāmies, ka tikai tādēļ, ka nav šo papīru, viens no otra varētu aizbēgt.

   Kā sauc manu dzīves ceļa biedreni? Vienkārši:
Inese Ščeglova - dzimusi 1976. 23. jūlijā. Jelgavā iemaldījusies no Balvu pilsētas, pēc Smiltenes tehnikuma, meklējot augstāko izglītību. Vai atrada? Jā! Izmācījās par mājturības un mājsaimniecības skolotāju.

Kā apstiprinājums tam, ka esam ģimene, mums 1998. gada 18. oktobrī uzradās trešais ģimenes loceklis, kuru nosaucām par:

Renāru Šķudīti. Paši savu dēliņu saucam par Renci. Traki ātri aug liels, apgūst pasauli, valodu un mūs. Jā, tieši mūs, jo mēs esam tas svarīgākais, kas viņam jāizprot. Vajadzēs taču vēl kādus desmitus gadus ar mums kopā pavadīt un, izmantojot mūsu vājības, no mums izspiest visu iespējamo - naudu, labvēlību u.t.t.

Renāra lielākā interese ir mašīnas. Cilvēki, kas atnāk pie mums ciemos ir spiesti iepazīties ar visām Renāra mašīnām, izšķirstīt mašīnu žurnālus un šokā palikt ar atvērtu muti - bērnam ir tikai četri gadi, bet viņš jau zina pilnīgi visu mašīnu nosaukumus no galvas un spēj mašīnas atšķirt vienu no otras, uzmetot tām tikai nejaušu skatienu.
Un mašīnas viņš ne tikai pazīst - brauc ar elektomobīli, karuseļu mašīnām un pat stūrē "īstās" mašīnas! Pārējā laikā braukā pa pilsētu ar riteni, skatās multenes, spēlē spēles, iet uz dārziņu un visu laiku mīļo mammu.

Pats interesantākais un brīnumainākais ir tas, ka bērns, vēl nebija sasniedzis četru gadu vecumu, kad jau ļoti raiti lasīja. Pat veidoja mazus teikumumiņus ! Un tagad... Lasa labāk, kā dažs labs 7. klases skolnieks! Mēs viņam neko daudz lasīt nemācījām - parādījām, kā var savilkt kopā trīs burtiņus un viss - viņš ņem grāmatas un pats lasa! Brīnumaini!

   Skolas: pirmā bija Kārķu pamatskola, kurā iestājos 1983. gadā. Tajā laikā šī skola saucās varbūt arī par Jaunkārķu astoņgadīgo, vai vēl sazin kā, bet šī skola bija pirmā un samērā laba, jo tajā manī tika sabetonēti visi pamati, kas tikai turpmākajā dzīvē palīdzēja veidot manu uzskatu, priekšstatu un dogmu sistēmu.
Pēc tam mācījos Cēsu 4. arodvidusskolā. Nezinu, vai tas bija pareizi, vai tā skola vēl tagad tā saucās, jo it kā dzirdēju, ka tā esot pārdēvēta par Cēsu 4. arodskolu. Tagad domāju, ka izvēle bija pareiza. Kas būtu tad, ja būtu mācījies citur? Droši vien, ka tad tas vairs nebūtu es, bet gan kāds cits Juris Šķudītis. Jo ir taču tā, ka mūs veido visi sīkumi un nieki, kas jel jebkad ar mums ir atgadījušies.

1996. gadā pabeidzu Cēsu skolu, iegūstot mēbeļu galdnieka specialitāti, bet neiegūstot vidējo izglītību, kas nepieciešama, lai turpinātu mācīties tālāk, tāpēc nācās atsēdēt Cēsīs skolas solā vēl vienu gadu un mācīties katru dienu tādus sarežģītus priekšmetus, kā algebra, ģeometrija, fizika, ķīmija un vēl, un vēl un vēl... Pabeidzu arī šo gadu, iegūstot vidējās izglītības atestātu, un devos lieliem soļiem tālāk.

Nākošā bija LLU. Tā, kā biju mācījies par koksni un kokiem, tad nolēmu kopā ar draugiem stāties Meža fakultātē Kokapstrādes specialitātē. Pēc piecu gadu studijām (vienu gadu sakarā ar dēla piedzimšanu pavadīju akadēmiskajā atvaļinājumā), izstrādājot kvalifikācijas un zinātnisko darbu ar nosaukumu "Svaigi cirstas bērza koksnes optisko īpašību pētījumi atkarībā no hidrotermiskās apstrādes režīmiem", ieguvu inženiera kvalifikāciju kokapstrādē. Kvalifikācijas un zinātniskā darba vadītājs bija: LV KĶI vad. pētn. dr. sc. ing. J. Dolacis, kuram esmu parādā lielu paldies par palīdzību darba izstrādē - kā, nekā "LATVIJAS FINIERIS" šo darbu apbalvoja kā vienu no labākajiem ar 500$ lielu prēmiju.

Pabeidzis pamatstudijas LLU, nolēmu turpināt paplašināt savu zināšanu loku, un tāpēc tagad esmu iestājies maģistrantūrā Meža fakultātē. Te uz šo mirkli Jūs mani arī variet atrast.