Nekuriene LV
 

 



nekuriene
proza un dzeja
draugu darbi
publikacijas
komentari
par mani
jaunumi
saites

 

 

 

 

 


Proza :: Nekuriene

Ar šo 1996. gadu patiesībā viss arī tikai sākās - tika sarakstīti pirmie darbi, kas jau varēja saukties par prozu un uzsākt patstāvīgu dzīvi!

Saturs:

   PAR KO MAN STĀSTĪJA VĒJŠ?(06.09.1996.)

   MIRKLIS PIRMS LAIMES (12.1996.)

   BEZGALĪGĀS ATVADAS (31.12.1996.)

Stāstos liela ietekme Cēsīm - pilsētai, kurā tajā laikā mācījos, pils parks, vecā akmens mūri, šaurās pilsētas ieliņas, tā laika draudzene, sajūtas, pārdomas u.t.t.

 

PAR KO MAN STĀSTĪJA VĒJŠ? 

     Man rokā bija liels, košs margrietiņu pušķis, un es gāju savu ierasto ikdienas ceļu. Drīz jau Zeme būs veikusi vienu pilnu apli ap Sauli, kopš mēroju šo ielu. Pusceļā vienmēr iegriežos bārā, lai iemalkotu kādu glāzi vīna. Arī tas jau bija ierasts, tikai viena glāze ar laiku kļuva par divām, divas par trijām un tā tālāk. 

    Šodien nekas nebija savādāk. Pasūtījumu bārmenis atnesa bez pasūtīšanas. Sēdēju pie loga un skatījos ārā. Citu bāra apmeklētāju nebija, tikai es viens un noputējušais dabasskats pie sienas mākslīgajā zelta rāmī. Nervozām sejām pa ielām skraidīja nopietni ļaudis, un nemaz nemanīja apkārt notiekošo. Neredzēja, kā nozied jasmīni, kā sāk veidoties mazi ābolīši un dienas kļūst īsākas.

Sēdēju un domāju, līdz pamanīju Vēju. Tas neskrēja, bet lēni, cilādams jaunu meiteņu īsos svārciņus, nāca šurp no baznīcas puses. Mani viņš neinteresēja. Pavēroju tā izdarības uz stūra augošajā kļavā un novērsos. Man vairs nebija svarīgi, vai arī viņš vēl piemin mani.
Gribēju jau pasūtīt vēl vienu graķīti, kad kāds man uzsita pa plecu un, priekšā nolikdams kāroto miera lāsīti, nedaudz grūtsirdīgi sacīja:
“Sveiki, vecais! Tu arī vēl turies pie dzīvajiem?”

Sapratu, ka tas nav domāts kā jautājums un atbilde nav vajadzīga, tādēļ ieskatījos Vējam acīs un saskandināju ar viņu. Jutu pie kājām aukstumu, tādēļ automātiski savilku savu pelēko žaketi ciešāk un, atbalstījis elkoņus uz galda, raudzījos Vējā.

Jā, laiks ir laiks. Arī viņš kļuva vecāks! Apskatījis, kas atrodas aiz vecās gleznas, pa kaktiem izcilājis putekļus un izvirinājis atvērto logu, ziņkārīgais atgriezās pie manis un nogurušā balsī sāka stāstīt:
“Jā, draugs, nav vairs tie laiki! Mani jau tēvs, kad jauns vēl biju, brīdināja, sacīja, lai necenšoties pasauli pārveidot un cilvēkiem iztapt. Protams, viņam neticēju, jauns biju un cerēju, ka pietiks spēka un gribēšana celt un veidot. Gribēju veco gāzt un lauzt, un projām triekt, bet še tev! Atdūros pret vecām sienām, kuras ļaudis sauc par “tradīcijām”, “par mūsu mentalitātei raksturīgo” jebšu arī “tikumiem” .Es tam lielu vērību nepiegriezu, bet...”
Vējš tā runāja un runāja, un es viņā nemaz neklausījos. Biju jau pieradis pie šādām grēksūdzēm un zināju, ka tās ir vajadzīgas tikai pašam stāstītājam. Galvenais, lai būtu kāds, kas sēž blakām un pa brīžam piekrīt. Šoreiz tas “kāds” biju es.
Skatījos ārā pa logu un kavējos citā pasaulē. Pretī esošajai kļavai lapas vairs nekustējās, veikala izkārtne negrozījās, un pieneņu pūkas bija nosēdušās uz trotuāra malas. Kāds cilvēks tās patrieca, bet tad tās atkal lēnām nokrita atpakaļ pie ietves un gaidīja Vēju, kurš tās varēs trenkāt.

Pēkšņi sarāvos - kāds mani sauca vārdā. Teicu:
“Jā!”

Tas bija Vējš:
“Ar jums jau bija tieši tāpat! Un vai vēl atceries veco pili? Parasti tur apgrozās daudz jauno. Nāk, rokās mīļi sadevušies, acīm spīdošām. Es vēl nevaru saprast, kāpēc visiem jālien augšā tornī? Trepes tur taču ir vecas un ielūzušas. Pat man dažreiz naktīs kļūst baisi, ložņājot pa tumšajiem kaktiem un pagrabiem. Jaunie gan nāk un domā, ka ir vienīgie un pirmie, kas šeit ir bijuši kopā. Tie ir pārliecināti, ka pirmie izrunā savus sapņus, ka pirmie šeit bauda nevainīgos pieskārienus un skūpstus. Zini, tādi pārīši te ir bijuši daudz, daudz. Jūs jau nebijāt labāki. Vēl tagad atceros Viņas matus. Tad, kad tu viņu uzvedi augšā pa trepēm un rādīji apkārtni, es gribēju sajust viņas smaržu. Līdu pie kakla. Garie, gaišie mati pajuka. Tie mājās tika ilgi kārtoti, lai patiktu tev. Pēc mana joka, Viņa tos ar rokām satvēra, ieskatījās tev acīs un, jauki uzsmaidījusi, sāka pīt tos bizē. “Kāds spēcīgs vējš,” sacīji tu. Tas mani iepriecināja un sāku vēl un vēl darboties ap bizi. Klausījos jūsu runās par skaistu nākotni. Biju turpat tuvējā krūmā. Nē, tas nebija nekāds lūriķis, kas tur čaukstinājās! Skaisti jau ir tie vārdi un solījumi, tikai, skatoties nākotnē, gandrīz nekas nepiepildās. No solītajām zelta zvaigznēm paliek tikai sāļas asaru pērles un ikdiena. Tur jau jūs visi arī norokaties. Tev ar Viņu varbūt paveicās. Cilvēki pēc tam vainoja mani un Lietu, bet mēs tie nebijām. Ne jau es lieku kādam tumsā iet uz pili un meklēt laimi. Mans tēvs jau mani brīdināja par...”

Vējš runāja un runāja. Ņēmu savu glāzīti un to iztukšoju. Nolicis atpakaļ uz galda, pamanīju nedaudz ievītušās margrietiņas -Viņas mīļākās puķes. Noliku uz tasītes sīknaudu un lēnām cēlos augšā. Arī Vējš piecēlās un, sacēlis putekļus, aizskrēja. Pat neatvadījās. Es paņēmu ziedus un sāku soļot savu ierasto ikdienas ceļu pie Viņas, zinot, ka Vējš mani tur kapos sagaidīs.

1996.06. 09.
Kārķos